Attēlā: kadrs no Kirila Serebreņņikova filmas Tēlojot upuri. Krievijas kino – atpakaļ pie skatītāja Ieva Pitruka Regulāri sekojot krāsu sajaukumam Krievijas kino paletē, man interesanta un tālākas izzināšanas vērta šķiet kāda tendence, kurai aizsākumu saredzu 2000. gadā uzņemtajā Aleksandra Zeldoviča filmā Maskava / Москва (Vladimira Sorokina scenārijs), kas uzteicamā stilistikā bezkaislīgi panorāmēja dzīvos miroņus - garīgai un fiziskai bojāejai nolemto vienaldzīgās un nežēlīgās galvaspilsētas kriminālo aprindu un mākslas bohēmas

Foto: Jānis Buls Patriota pienākums un producenta aprēķins Kristīne Matīsa, Kinoraksti 2010. gads Latvijas kinodzīvē sākas ar jaunu intrigu. Nacionālā grāvēja Rīgas sargi autori Andrejs Ēķis un Aigars Grauba, šoreiz abi producentu statusā, no 15. janvāra visā Latvijā piedāvā jaunu potenciālo grāvēju – Jāņa Streiča spēlfilmu Rūdolfa mantojums.

Decembra Sight and Sound nummurā lasāma Džefa Endrjū intervija ar režisoru Mihaelu Haneki. Intervija ar Mihaelu Haneki tapusi pēc tam, kad Hanekes jaunākā filma Baltā lente (Das weisse Band) 2009. gada vasarā saņēma galveno balvu Kannu kinofestivālā. Nesen filmas apbalvojumiem pievienojušies vēl pāris:  12. decembrī Bohumā, Vācijā notikušajā ikgadējā Eiropas kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Baltā lente tika atzīta par labāko 2009. gada Eiropas filmu, bet Haneke – par labāko režisoru.

Foto: Agnese Zeltiņa Dairas Āboliņas intervija ar operatoru Gintu Bērziņu Kino ir attēla māksla, iespējams, daudz tuvāka glezniecībai un mūzikai, nevis kādai no vārda mākslām - tam neiebildīs pat kinorežisori. Bet tā nu parasti notiek, ka labu filmu pirmkārt pieraksta režisoram. Tomēr Latvijā situācija ir mazliet īpaša tieši kinooperatoriem - viņi, atšķirībā no citu valstu kameras vīriem, ir filmas autoru elitē, viņiem ir autortiesības uz savām kustīgajām bildēm. Tātad nevis augstas prasmes kino amatnieki, bet gan mākslinieki. Varbūt

Šogad Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balva par mūža ieguldījumu kinomākslā pirmo reizi piešķirta kino māksliniekam. Šķiet, mākslinieka darbu spēlfilmā pārvērtēt nav iespējams – šīs profesijas meistari režisora iztēlotās filmas pasauli padara taustāmu, jo gluži neapzināti vispirms taču atceramies mākslinieka veidoto vidi, kurā darbojās aktieri un risinājās scenārijā ierakstītie notikumi. Mākslinieks un kombinēto uzņēmumu meistars Viktors Šildknehts ir vecākais Latvijas kinoprofesionālis. Viņa vārds ierakstīts vairāk nekā 40 latviešu filmu titros.

Indieši kino piegādā no debesīm. Ar UFO Kristīne Briede - Antonio Indijā ir ne tikai grausti un smuki bērneļi, kā to tagad zinām pēc Oskara balvu ceremonijas. Izrādās, Indijā darbojas arī gluži revolucionāra filmu izplatīšanas un demonstrēšanas sistēma, kura visā drīzumā var nonākt arī līdz Eiropai. Par to žurnālam Kino Raksti no Indijas ziņo

Karalis Lunohods. Viens pats uz Mēness Kristīne Matīsa Drīz jau animācijas pasaulē vairs nebūs tādas virsotnes, kuru nebūtu iekarojis režisors Vladimirs Ļeščovs. Nu jau arī Anesī cietoksnis ir ieņemts – atlases komisija noskatījusies 748 animācijas īsfilmas un izvēlējusies 39 filmas oficiālajai konkursa skatei, starp tām arī

Haroldam Pinteram – dramaturgam – bija unikāls un ne ar vienu citu nesajaucams stils. Bet kā scenārists viņš bija pedantisks un ļoti precīzs citu autoru darbu adaptētājs, ieskaitot Ficdžeraldu, Kafku un sevi pašu. Laika posmā no 1960. ldz 1990. gadiem Harolds Pinters sarakstījis gandrīz tik pat dadz scenāriju kā skatuves darbu. Kā scenāristu viņu, iespējams, visvairāk atceras pēc Džona Faulza romāna Franču leitnanta

Jaunajam Vilnim – 50: Gans un viņa avis Atceroties kritiķi un žurnāla Cahiers du cinéma līdzdibinātāju Andrē Bazēnu (André Bazin), prātā nāk vairāki priekšstati: kā teicis viņa māceklis Fransuā Trifo (François Truffaut), viņš “par filmām rakstīja kā neviens cits Eiropā”; iespējams, viņš bija pirmais, kurš izveidoja loģisku kino teoriju: viņš aizstāvēja teoriju par savdabīga stila kinorežisora ideju, polemizēja par dziļā fokusa reālisma morālo un garīgo pārākumu pār Padomju

Dzigas Vertova filmai Cilvēks ar kino aparātu – 80 Agris Redovičs 1929. gada 9. aprīlī Padomju Savienībā uz ekrāna tika izlaista Dzigas Vertova dokumentālā filma Cilvēks ar kino aparātu – viens no spilgtākajiem mākslinieciskās suverenitātes manifestējumiem kino vēsturē. Darbs bija tik novatorisks un izteiksmīgs, ka dogmatizētajam padomju režīmam tas šķita pārāk izaicinošs. Līdz pat mūža galam Vertovam nācās to publiski nosodīt kā savas jaunības kļūdu.