Attēlā: kadrs no Kirila Serebreņņikova filmas Tēlojot upuri.

Krievijas kino – atpakaļ pie skatītāja

Ieva Pitruka

Regulāri sekojot krāsu sajaukumam Krievijas kino paletē, man interesanta un tālākas izzināšanas vērta šķiet kāda tendence, kurai aizsākumu saredzu 2000. gadā uzņemtajā Aleksandra Zeldoviča filmā Maskava / Москва (Vladimira Sorokina scenārijs), kas uzteicamā stilistikā bezkaislīgi panorāmēja dzīvos miroņus – garīgai un fiziskai bojāejai nolemto vienaldzīgās un nežēlīgās galvaspilsētas kriminālo aprindu un mākslas bohēmas jauno eliti.

Šo tendenci turpina talantīgu režisoru filmas, kuru autori katrs savā novatoriskā kino valodā kliedz par Krievijas jauno realitāti. Filmu stilistika ir tik biedējoši auksta un atsvešināta, ka īsti nevar saprast, vai režisori tēvzemes procesus novērtē bezkaislīgi, vai arī viņiem sāp līdz nelabumam. Velti šais darbos meklēt emocijas vai psiholoģiskus pamatojumus, bet filmu alegoriskais tiešums biedē. Ekrāna valoda visbiežāk ir necenzētas lamas, varoņi – dažādu slāņu garlaikoti un tukši ļautiņi, bet visam cauri tīri fiziski jūtami draudi, kas pasaulē var ienākt ar milzu lielvalsts ikdienas līmenī kultivēto agresiju. Runājot par šīs ievirzes filmām, grūti lietot jēdzienu patīk klasiskā izpratnē, bet spēcīgu iespaidu tās nenoliedzami atstāj.

Nākamā šīs tendences filma bija kino vecmeistara Andreja Hržanovska dēla Iļjas Hržanovska 4 (Vladimira Sorokina scenārijs) – satriecoša fantasmagorija, pēc kuras režisoram pārmeta dziļu naidu pret tēvzemi. Jā, Krievzemes simbols šai filmā ir prātu un kaunu nodzērušas tupas babuškas nacionālajos lakatos, bet motīvs par valstī slepeni veikto klonēšanu daudziem lika nodrebēt šausmās, ka tā var nebūt tikai fantāzijas pasaule. Uz žurnālistu jautājumu par ekstremālo režiju jaunais autors kādā intervijā atbildēja, ka cilvēki nedrīkst pievērt acis uz notiekošo: „Ja tu apzinies, ka esi drīzāk miris nekā dzīvs, tev vismaz ir iespēja nonākt reanimācijā. Ja tu izliksies, ka viss ir labi, tu drīz vien mirsi.”

Kirila Serebreņņikova filma Tēlojot upuri / Изображая жертву 2006. gadā saņēma gan Kinotaura, gan Kritiķu gada balvu Baltais Zilonis. Filmā izspēlēts Hamleta motīvs, vienīgi izglītotā prinča vietā ir puisis, kurš savu iztiku pelna, piedaloties izmeklēšanas eksperimentos nozieguma upura lomā. Filmas centrālā epizode – izmeklētāja monologs japāņu restorānā – ir šokējošs (un žanra ierobežotajā leksikā talantīgs!) necenzētu vārdu birums, bet režisors to izmanto tāpēc, ka citādāk pateikt nav iespējams. Smieklīgi, bet fakts – Krievijas TV kanāls filmu raidīt gan uzdrošinājās, bet pārraidīšanas laikā šo tekstu cenzēja tā, ka pāri palika vien „pī-pī-pī…”.

Kā nākamo var nosaukt Alekseja Balabanova nekrofīlo 80. gadu padomju vājprātu atainojošo filmu Krava 200 / Груз 200, kura 2007. gadā saņēma Krievijas kinokritiķu gada balvu Baltais Zilonis par labāko filmu. Daudzi kritiķi to uzskata par vienīgo līdz šim uzņemto krievu filmu, kas uzdrīkstējusies necilvēcīgās sovjetu sistēmas skeletu atsegt līdz vissatrunējušākajiem audiem.

Arī jau minētais Ivana Viripajeva Skābeklis / Кислород (2009) iekļaujas tendences kopainā. Šīs filmas var dēvēt arī par apokaliptiskām, jo to problemātika, par spīti visai marginālajiem varoņiem, nebeidzas kaimiņu mājas pagalmā, bet uzrāda Jāņa atklāsmes grāmatā pareģotās pēdējo laiku pazīmes sabiedrībā.

Jaunā drāma

Krievijas kinokritiķi atzīst, ka līdz šim nav pašmāju filmas šādā griezumā saistījuši, bet pieļauj, ka tās tiešām ir viena koka augļi. Jeļena Stišova dalās pārdomās: „Neviens šo tendenci apkopojis nav, jo krievu kritika pārdzīvo stagnāciju, nav analītiskās domāšanas un neviens nemeklē, kā saaust kopā audumu. Galvenie strīdi ir teritorijā pozitīvs vai negatīvs, černuha vai svetluha, bet nekur dziļāķ tas neiet. Maskava tiešām bija pirmā tāda tipa filma, un nevajag aizmirst, ka liela nozīme tur bija arī rakstniekam Sorokinam! Viņš ir konceptuāls autors, ļoti labs rakstnieks, tikai lasīt viņu nav iespējams (smejas). Tās filmas, ko jūs nosaucāt, apvieno kolektīvās zemapziņas motīvi, kur mākslinieki, mēģinot analizēt, atrod zemapziņu, kas ļoti atšķiras no tiem arhetipiem, pie kuriem mēs esam pieraduši padomju gados. Teikt, ka šai tendencei ir nākotne, es nevaru, īpaši tagad, kad visu izšķir nauda un valsts jau gatavo goszakaz (1) un soczakaz (2) uz patriotisko kino.”

Andrejs Plahovs: „Jā, šajās filmās tiešām ir kas kopīgs. Drūmā un pesimistiskā Maskava parādīja galvenās iepriekšējo gadu tendences, 90. gadu melnā viļņa tēma šajā filmā atrada savu nobeigumu. Tolaik bija grūta un nestabila dzīve, un it īpaši mākslinieku pasaules redzējums bija ļoti drūms, jo notika daudz destruktīvu procesu. Ne velti šo filmu sauca Maskava – ar šo vārdu saprot tādu kā paradīzi, kas eksistē valstī, kura pati par sevi drīzāk pārstāv elli. Serebrjaņikovs (Tēlojot upuri) ir vecāks, bet Vilciņa autors Sigarjovs jau citādāk redz šo pasauli. Arī viņiem ir īsts melnais redzējums, bet man šķiet, ka tas ir citādāks nekā 90. gados. Agrāk vienkārši tika fiksēti realitātes simptomi, bet tagad režisori izsaka protestu pret šo realitāti, jo oficiālā Krievijas doktrīna saka – valsts esot „iegājusi stabilitātē”, dzīve esot kļuvusi vieglāka (vismaz līdz krīzei tā bija). No sākuma bija šoks, tad nāca adaptācija un iestājās lielāks miers, cilvēki bija noguruši no politikas, sāka aizvien vairāk kļūt par patērētājiem. Bet aiz šis ārējās fasādes notiek daudz šausmīgu parādību un mākslinieki, it īpaši jaunie, par to runā – par pamestiem bērniem, par izjukušām ģimenēm, par stresu, kas pavada šo destabilizāciju. Ja agrāk kino atspoguļoja situāciju, tad tagad tas ir protests pret to, ko saka oficiāli. Jo mums pašlaik ļoti sašaurinājies informācijas lauks – visi valstij piederošie masu mediji pasniedz realitāti ļoti optimistiski. Tāpēc ir interesanti, ka kino par to runā tieši jauni cilvēki. Es domāju, ka dramaturgi un teātra režisori nāk strādāt kinematogrāfijā, jo ir aktīvi radoši cilvēki, bet teātris ir ierobežots auditorijā un iespējās. Vēl arī tāpēc, ka 90 procentos krievu filmu ir slikta dramaturģija un ideju trūkums scenārijos. Šie teātra cilvēki labi raksta dialogus, ko neprot scenāristi, tādēļ viņu ietekme pašlaik ir liela.”

Sergejs Lavrentjevs par šo jauno kino tendenci runā bez diplomātijas un kompromisiem: „Nu, Maskava, salīdzinot ar Vilciņu, bija Viskonti! Tagad jaunajā krievu kino toni uzdod cilvēki, kuri nākuši no teātra vides (Ivans Viripajevs, Kirils Serebreņņikovs un Vasilijs Sigarjovs atpazīstamību vispirms ieguva teātrī), un tur jau apmēram pirms desmit gadiem parādījās jēdziens jaunā drāma. Tās lielais bums sākās ar lugu Plastilīns, ko iestudēja Kirils Serebreņņikovs, toreiz visi Maskavā sajūsmā kliedza par šo nesakarīgo darbu, kur varoņi rupji lamājas no sākuma līdz beigām, attiecību un notikumu loģikas nekādas. Psiholoģisko teātri jaunās drāmas piekritēji sauca par vectētiņu teātri. Tomēr – dzīve pati par sevi ir tik šausmīga, ka nevajag to vēl izkaifot uz skatuves, jo to mēs katru dienu redzam uz ielas – neviens nekur vairs citādāk kā ar rupjiem vārdiem nesarunājas. Labi, mēs to visu ieraugām arī uz teātra skatuves – nu, un kas tālāk? Pirms visu šo filmu, piemēram, Vilciņa noskatīšanās es zinu tieši to pašu, ko tad, kad esmu noskatījies filmu līdz galam, – nekas nav mainījies.

Mani ļoti piesardzīgu dara fakts, ka visi šie jaunās drāmas autori un režisori izrādījās ļoti labi biznesmeņi. Pašlaik teātrī jaunā drāma nevienam vairs nav vajadzīga. Man ir jaunības draugs, kurš strādā provinces teātrī un reiz stāstīja, ka arī līdz viņiem tā Maskavas mode nokļuvusi – sākuši uzvest visas šīs rupjās lamāšanās lugas, bet neviens uz tām neiet! Provincē dzīve ir tik šausmīga – kāpēc lai cilvēki ietu uz teātri un maksātu naudu par to, ko viņi savā pagalmā katru dienu par brīvu var redzēt?! Nesen viņš man saka – Viripajevs esot avīzē uzrakstījis, ka provinces teātri esot drausmīgi, tos visus vajagot izformēt, ka tur ir slikti režisori un aktieri, kuri nekā nesaprot. Protams, lauku teātros kaut kādas reformas būtu vajadzīgas, bet, ja to raksta Viripajevs, tad ir skaidrs, kāpēc – tur vairs neuzved viņa lugas, naudas straume ir apstājusies un viņš ar to nav mierā. Ar šīm lugām sākumā varēja labi pelnīt naudu, bet nosaukt tās par mākslu ar lielo burtu es atsakos”.

Sieviešu kino

Šīgada Karlovivaru kino festivālam Andrejs Plahovs bija sakārtojis programmu Krievija sieviešu gaumē un viņu pamanāmo ienākšanu kinematogrāfijā smejoties nosauca par seksuālo revolūciju. Krievijas kritiķi ir pamanījuši, ka festivālā Kinotaurs vīriešu vadītās žūrijas jau vairākus gadus ignorē sieviešu sasniegumus, arī dažādu žanru nozīmīgās filmās vīrišķīgās tēmas izdzīvo aktieri-vīrieši: Ņikitas Mihalkova 12, Fjodora Bondarčuka 9. rota, Andreja Zvjaginceva Atgriešanās. Andrejs Plahovs saka: „Sievietes stāv uz starta līnijas. Kinematogrāfijā viņas pārspēj vīriešus dažādos ceļos – skats uz parādībām ir asāks, ar lielāku līdzpārdzīvojumu un bieži vien arī skarbāks.”

Režisoru dominējušajā vīrišķībā pēdējos gados sevi aizvien skaļāk piesaka arī sievietes. Strādā veterānes Kira Muratova (te ir jautājums, vai viņu pieskaitīt Krievijas vai tomēr Ukrainas kino saimei) un Svetlana Proskurina (dzimusi 1948. gadā, viņas filma Удаленный доступ 2004. gadā tika iekļauta Venēcijas kinofestivāla konkursa programmā, bet skatītājiem vairāk pazīstama Лучшее время года (2007)). Starptautiskus panākumus guvusi pieredzējusī dokumentāliste Marija Razbežkina (Время жатвы (2004), Яр (2007), joprojām filmē pēterburdziete Lidija Bobrova (В той стране (1997), Бабуся (2003)). Līdzās vidējās paaudzes pārstāvēm Larisai Sadilovai (dzimusi 1963. gadā, viņas filma С любовью. Лиля 2003. gadā ieguva Roterdamas SKF Tīģera balvu) un Verai Storoževajai (dzimusi 1958. gadā, spēlfilmu kategorijā veiksmīgi debitēja ar Небо. Самолет. Девушка) sevi skaļi pieteikušas arī Anna Melikjana (filma Русалка 2007. gadā saņēma nozīmīgas starptautiskās balvas), Katja Šagalova (dzimusi 1976. gadā, veidojusi filmas Собака Павлова (2005), Однажды в провинции (2008)) un jau pieminētā Valērija Gaja Germanika.

Infrastruktūra

Krievijas teritorijā darbojas 18 galvenās kinostudijas, kuras spēj piedāvāt pakalpojumus un nodrošināt filmu tehniku un ražošanas procesu. No padomju laika subsidētajām organizācijām cienīgi izdzīvot spējusi vien MOSFIĻM (tās ilggadējs direktors ir režisors Karens Šahnazarovs, kurš līdz šim laikam arī pats uzņem profesionāli atzīstamas filmas; jaunākās no tām ir Izzudusī impērija / Изчезнувшая империя un pēc Čehova motīviem filmētā Palāta Nr. 6, ko Latvijā izrādīja kinofestivāls Dvēseles ekoloģija). MOSFIĻM var piedāvāt plašu servisa spektru – no filmu uzņemšanas bāzes līdz specefektiem un kopiju izgatavošanai.

Valstij ir pieteikti septiņi miljoniem vērtu investīciju projekti jaunu kinostudiju celšanai, no tiem jau trīs ir iesaldēti uz ilgāku laiku. Apturēta arī 300 miljonu vērtā liela kino un atpūtas kompleksa celtniecība Anapā – Melnās jūras kūrortā, kur ik gadus notiek Krievijas un NVS valstu kino festivāls.

Krievijas kino procesa nepārtrauktībā sava loma ir arī augstākajām mācību iestādēm, tāpat pieaugošajam kinoteātru un skatītāju skaitam. Laimīgie dižās Krievijas skatītāji! Kinoteātru bizness valstī kopš 2002. gada attīstījies visai strauji – 181 kinoteātra vietā nu slejas jau 736 kino izrādīšanai cienīgas ēkas, bet kopīgais ekrānu skaits no 287 tai pašā periodā pieaudzis līdz 1864 (no tiem 90 ir digitālie). Savukārt, to skatītāju skaits, kuri ar savu nopirkto biļeti atbalsta kino mākslu, no 41 miljona 2002. gadā ir izaudzis līdz 120 miljoniem un statistika rāda, ka 48,3 % skatītāju filmas apmeklē vairākas reizes mēnesī.

Krievijas filmu kopēšanas fabrikām bankrots nedraud – spēj tik saražot milzīgo daudzumu kopiju, kuras ceļo apkārt pa teritoriju „от Москвы до северных морей”, kur dārgo produkciju aprij simtiem tūkstošu skatītāju. Rezumē ciparos – Likteņa ironijai saražotas 914 kopijas, Stilīgajiem – 893, bet rekordists Admirālis pie skatītāja nācis pat 1107 celuloīda lentēs. Interesanti, ka pašmāju ražojumu kopiju skaits Krievijā ir lielāks nekā ārzemju filmām veltītais – vidēji 15% Krievijas un tikai 8% ārzemju filmu tiek izlaistas uz ekrāniem vairāk nekā 500 kopijās.

Attēlā: kadrs no Valērija Todorovska mūzikla Stilīgie

Krievijā kino profesijas var apgūt sešās augstākajās mācību iestādēs – bez Maskavas VVKI un Valsts Universitātes kino nodaļas šīs mūzas cienītāji var studēt arī Pēterburgas Valsts kino un TV institūtā, Čeļabinskas Kultūras un mākslas akadēmijā, kā arī Krasnodaras un Orlas Mākslas un kultūras universitātēs. 2008. gadā augšminētajās mācību iestādēs režisora profesiju apguva 114 cilvēki.

Krievu kinokritiķi

„Parunāsim par Krievijas kino teorētisko domu un kinokritiķu lomu Krievijas kino procesos,”- uzaicināju savus krievu kolēģus.

Atbild Jeļena Stišova: „Esmu daudz domājusi par to, kādēļ kritikas loma vairs nav būtiska, kāpēc netiek formulēti jauni jēdzieni un nav analītiskās domāšanas – un nonācu pie secinājuma, ka vainīgs lielā mērā tas, ka ir izzudusi vide. Vide nav tas, ka mēs Kino namā ieēdam un uzkožam, vide ir virtuāls jēdziens un tā vai nu ir, vai tās nav – vai starp māksliniekiem notiek ideju apmaiņa, vai nav. Agrāk tā vienmēr ir bijis – vienu uzrunāja otra režisētā filma, tas deva atbildi savā filmā, strīdējās, pierādīja. Tagad šīs kopības nav, labākajā gadījumā ir tikai finansiāli saistīti grupējumi. Ir, piemēram, režisori meidžori – valdības atzītu tētiņu dēli (Fjodors Bondarčuks, Filips Jankovskis, Roma Prigunovs jaunākais). Viņus nevieno kopīgas idejas, bet gan kopīga saulainā bērnība Boļševā, kur viņi skraidīja kā tādā mazā Versaļā, vēlāk kopīgs darbs reklāmā un klipu uzņemšanā, kur šie puiši iesita roku pirms lielās kinematogrāfijas. Vēl viņus apvieno pieradums dzīvot komfortabli, tas ir tāds buržuāzisks sabiedrības slānis. Un, kaut arī es pati labprāt vēlētos dzīvot labi, godīgi sakot, man šis buržuāziskais dzīves veids ir pretīgs, jo tur nav ne demokrātisma, ne aristokrātisma. Tāpēc es no viņiem neceru sagaidīt labu kino. Kas uzņem labu kino, tas netusē.”

Andrejs Plahovs kino kritiķu lomu Krievijas kinoprocesos vērtē duāli: „No vienas puses tā strauji krītas, tāpat kā visā pasaulē. Avīzes vairs cilvēki nelasa, visu tikai internetā meklē, bet tur jau katrs var blogot. Protams, visi vietējie režisori un producenti lamā kritiķus un saka – no viņiem nekas neesot atkarīgs. Bet, ja nebūtu atkarīgs, tad jau viņi tā neuztrauktos – producenti mēģina kritiķus gan uzpirkt, gan ieinteresēt, lai tie uzrakstītu labu recenziju. Esmu ievērojis, ka pēc maniem rakstiem internetā ir atsauksmes – cilvēki tos apstrīd vai atbalsta, un tas liecina, ka interese tomēr ir.”

Kā vienmēr, asāks redzējums ir Sergejam Lavrentjevam: „Krievu kritikas vairs tikpat kā nav. Ir daudz cilvēku, kuri kaut ko raksta par kino, un ir daži visumā labi autori, kuri pat saprot, KO viņi raksta. Bet tas neatstāj nekādu iespaidu uz kino procesu. Agrāk kritiķiem bija ietekme – viņi kaut ko uzrakstīja, un process pagriezās turp vai šurp. Tagad tas vispār nevienu neinteresē – svarīgi ir tikai tas, lai kritiķi palīdzētu filmu iedabūt kādā ārzemju festivālā. Kritiķi jau kaut ko domā un raksta, bet tas paliek līmenī „Vaņa uzrakstīja, Maņa izlasīja”. Vēl viena negatīva parādība ir tā, ka, tiklīdz kaut kas citādāks parādās, kritiķu vidū atrodas ļaudis, kuri sāk trīties no labsajūtas un gavilēt: „Ak, Dievs, tas ir jauns vārds mākslā, cik tas ir izcili!” Burtiski dejo rituālās dejas ap šiem autoriem, kuri tad arī notic, ka viņi ir Fellīni un Antonioni kopā ņemti, un sāk skatīties uz pārējiem no augšas.”

Krievijas jaunajai kinokritiķu paaudzei, pēc Jeļenas Stišovas domām, būtu jāparaugās uz mūsu visu iemīļoto padomju kinematogrāfiju ar svaigu skatījumu, kas brīvs no ideoloģijas. „Izcilais kinokritiķis un režisors Oļegs Kovalovs tagad publicē rakstus par padomju kino – vienu par Dzigu Vertovu, otru par Hucijeva Man divdesmit gadu – viņš tur tādas detaļas atradis un ieraudzījis! Viņš ir viens no retajiem, kurš spēj kino analizēt tekstoloģiski! Kad tagad skatos padomju filmas, es ļoti brīnos – kaut arī aiz muguras visur stāvēja cenzori, tajās izspraucas cauri tik daudz patiesības! Tās apvieno humānisms – ne jau visas, protams. Tur ir tāds lauks izpētei! Tikai tagad uz padomju kino vēsturi vajadzētu paskatīties no jauna, jo tolaik visas kritikas bija ideoloģiski un politiski ievirzītas. Tādēļ būtu nepieciešama padomju kino kritikas revīzija, ir jāraksta jauna padomju kino vēsture – un tas būtu jauno kritiķu uzdevums.”

Kinofestivāli

Lai arī pasaulē plašāk atpazīstami ir tikai kādi desmit Krievijas festivāli, šajā valstī notiek 79 (57 no tiem starptautiski) spēlfilmu, 27 dokumentālā kino un tikai trīs animācijas festivāli. No šī skaita tikai divi – Maskavas starptautiskais filmu festivāls un Pēterburgas dokumentālo filmu festivāls Message to Man – ir iekļauti Starptautiskās producentu asociācijas FIAPF atzīto festivālu sarakstā.

Kas notiek ar krievu kino pasaules festivālos? Daudzas no tautiešu nenovērtētām, kino izplatīšanu nepieredzējušām filmām izraisa sajūsmu starptautisko festivālu žūrijās un auditorijās – te nu atkal vietā vecais teiciens par pravieti un viņa tēvu zemi. Jautāts par art-house kino izplatīšanu Krievijā, Plahovs atbild: „Autorkino klājas slikti. Tas ir festivālu kino, ko kinoteātri negrib ņemt rādīt un skatītājs neiet, niša ir ļoti šaura. Šīs filmas, kuras ir ļoti svarīgas kino procesa attīstībai, plašu auditoriju nesasniedz. Prokātā izgāzās gan Tēlojot upuri, gan Viripajeva Eiforija, vārdu sakot, visas. Bet es ceru, ka jaunie atradīs ceļu pie auditorijas, jo tā nav veselīga situācija”.

Jeļena Stišova parādības iemeslus komentē šādi: ”Pa šiem 20 gadiem publika tika ļoti piezemēta un pazemota, nezin kur pazuduši tie kino fani, kuriem bija savi kinoklubi, kuri apsprieda filmas, pārzināja visus kino jaunumus – tā bija ievērojama inteliģences daļa. Tagad tās publikas nav, un nav arī, kam tās filmas skatīties. Toties šie darbi ir pieprasīti starptautiskajos kino festivālos, un tas liecina, ka mums tomēr ir talantīgi režisori, kuri gan meklē jaunu formu, gan mūsu ikdienā saredz jaunu saturu”.

Sergejam Lavrentjevam par kinofestivāliem ir skarbs vērtējums: „Nomācošajam vairākumam cilvēku, kuri veido festivālu programmas, diemžēl ir viena bieži sastopama kopīga iezīme – lai gan daudzi no viņiem ir visai jauki cilvēki, viņi ne vella nesaprot no kino, nu galīgi neko! Bet viņi labi saprot, kas ir modē, un sāk šo modi diktēt. Un tad sāk runāt, ka, piemēram, Vilciņš ir lieliska filma.

Es nesen sarunā ar kādu cilvēku, kurš piedalās patiešām nozīmīga festivāla rīkošanā, pieminēju Pazolini, un viņš man jautāja – kas tas tāds ir? Pavisam nopietni! Pat padomju laikos, kad pat sapņot nevarēja ieraudzīt kādu no Pazolīni filmām, jebkurš daudzmaz izglītots cilvēks bija dzirdējis par viņu. Nu, lūk, – tieši tādēļ, ka mūsdienu pasaulē cilvēks, kurš neko nezina par Pazolini, var būt svarīgs vīrs kino festivāla spicē, bieži tiek uzpūsti tādi ziepju burbuļi – ak, šis jaunais režisors ir tik ģeniāls! Paiet pāris gadu, jaunais ģēnijs uzņem kādu mēslu, visi par viņu aizmirsuši, bet tikmēr jau uzpūsts jauns ziepju burbulis…”

Filmu producēšana un ieņēmumi

Krievijas valsts pagājušajā gadā finansiāli atbalstījusi gan romantiski iekrāsoto lielbudžeta varoņteiku par Kolčaku Admirālis / Адмирал (režisors Andrejs Kravčuks), gan slāvu seno varoņu atdzimšanu visai vājajā filmā Aleksandrs. Kauja pie Ņevas / Александр. Невская бытва, tāpat arī Valērija Todorovska Stilīgos / Стиляги un Fjodora Bondarčuka pēc brāļu Strugacku fantastiskā stāsta uzņemto lielbudžeta darbu Apdzīvotā sala / Обытаемый остров. Tomēr valsts finansējusi arī izteiktus autorkino darbus – Alekseja Germana jaunākā filmu Papīra zaldāts / Бумажный солдат un Kirila Serebreņņikova Jurjevas diena / Юрьев день.

Attēlā: kadrs no Kirila Serebreņņikova filmas Jurjevas diena.

Daži 2008. gada Krievijas filmu industrijas dati ir gluži iespaidīgi. Lai neiedzītu zemē mūsu producentu jau tā pieticīgās fantāzijas, varbūt būtu labāk pat neminēt filmu budžetus, ar kādiem operē varenās kaimiņvalsts amata brāļi, taču ļoti interesanta ir sakarība starp izdoto un ieņemto naudu. Izrādās, ka vidēji visienesīgākās tomēr bijušas lielbudžeta filmas, kuru uzņemšanas cipars pārsniedzis 11 miljonus USD, un tādas bijušas veselas četras – tās savā starpā sadalījušas 27,7 % visa gada kopējā kases ienākumu. Otrs labākais ieņēmumu procents (67,2 %) pieder 48 filmām, kurās producenti ieguldījuši no 2-5 miljoniem dolāru. Vissliktāk distribūcijā veicies filmām ar budžeta apmēru ne tur, ne šur (6 – 10 miljonu) un nabaga radiniecēm, kuru producenti nav varējuši sakasīt vairāk par 2 miljoniem USD. Ja salīdzinām 2008. gada lielfilmas savā starpā, tad kā nākamais aiz Admirāļa, kura filmēšanai atvēlētie līdzekļi sasniedza gada rekordu – 20 miljonus USD, bet kases ieņēmumi – 34,518 miljonus USD, šajā ziņā labus rezultātus uzrādīja arī Valērija Todorovska inteliģentais mūzikls Stilīgie (budžets – 15 miljoni USD, ienākumi 16,767 miljoni USD).

Un te nu nāk interesantākā statistikas sadaļa – pēc starptautiskiem standartiem veiktā producentu peļņas aprēķināšana (neņemot vērā summas, kas iegūtas no DVD vai TV tiesību pārdošanas). Visi iepriekš aprakstītie skaistie cipari lai paliek nozares reputācijas uzturēšanai, jo tikai piecas (!) 2008. gada filmas spējušas strādāt ar peļņu šajā valstī ar apskaužami lielo potenciālo skatītāju skaitu. Trīs no tām ir komēdijas, bet atlikušās divas – melodrāmas ar komēdijas pazīmēm. Veiksminieki jānosauc vārdos – rupjā un patiesi stulbā Pati labākā filma / Самый лучший фильм, kuras pirmais kadrs ir no poda perspektīvas skatīts līgavaiņa plikais dibens (4,5 miljonu liels budžets, peļņā – 7,224 miljoni USD), tam seko komēdija ar jau mazliet labāku gaumes piešprici Любовь-Морковь 2 – 3 miljonu izdevumi un 4,584 miljoni ienākumu, Hitlers – kaput! / Гитлер капут – 3 miljonu ieguldījums, bet 1,118 miljons zaļo iegulst peļņas makā, Karaļi var visu / Все могут короли (attiecīgi 2,5 miljoni un 667,3 tūkstoši USD) un Radio diena / День радио (2 miljoni pret 432,5 tūkstošiem ienākuma pārsvara pār izdevumiem). Apzināti netērēju laiku, nosaucot šo filmu režisorus, jo, ticiet man, kino vēsturē šie vārdi nesaglabāsies, jeb, kā teica Jeļena Stišova – „они не в игре”.

Andrejs Plahovs statistikas ciparus komentē skeptiski: „Admirālis ir nožēlojama filma. Tāpat, kā agrāk bija filmas par brīnišķīgajiem boļševikiem, tāpat tagad ir filma par brīnišķīgo Kolčaku, kurā nekā brīnišķīga nebija. Jā, viņš bija Krievijas patriots, bet attēlot viņu kā romantisko varoni ir smieklīgi. Vājš mākslinieciskais līmenis , jo no sākuma filma bija iecerēta kā TV produkts. Man filma nepatika, viss izskatās pēc maketiem. Nostrādāja TV reklāma. Vispār ar budžetiem ir tā – televīzijas producenti saka, ka reklāmai izlietoti 5 miljoni , bet patiesībā tie ir veseli 15 miljoni, jo viņi savām filmām par brīvu uztaisa milzu reklāmu, kas īstenībā maksā drausmīgas summas. Kasē tiek savākti 15 miljoni un visi priecājas, kāds grandiozs ienākums! Tā nav taisnība, jo liela daļa ienākumu paliek kinoteātriem, un, ja atskaita reklāmas naudu, tad tā iznāk izgāšanās, nevis sasniegums! Tikai pāris filmas sasniedza komercpanākumus – bet var teikt, ka, salīdzinot ar 90. gadiem, Krievijas kino tirgus tomēr ir atdzimis un sācis funkcionēt.”

Pareizticīgie motīvi un pasūtījuma filmas

Jeļena Stišova uzsver vēl kādu patreizējā krievu kino tendenci – filmas ar pareizticības motīviem. „Tendence, par ko es gribu parunāt un kas uzplaukst, ir ļoti pretrunīga – Pāvela Lungina filmas Sala / Остров (2006, stāsts par pareizticīgu mūku, kurš reiz nogalinājis cilvēku un, ejot askētisku ticības ceļu, izpērk savu grēku mūža garumā), nejaušais panākums (viņš to nebija pat paredzējis) aizskāra skatītāju pieprasījuma jūtas, kuras filmā Cars / Царь (2009, centrālais garīgais konflikts norisinās starp caru Ivanu Bargo un metropolītu Filipu) šis režisors jau gluži apzināti izmanto, lai slauktu šo tēmu. Kaut arī Lungins ir ļoti inteliģents cilvēks, no ticības viņš stāv tālu, un, kā jau lielākoties mūsdienu mākslinieki, ir ļoti pragmātisks. Pašlaik notiek izcilā kino scenārista Jurija Arabova reliģiskās apziņas atdzimšana, tā izpaudusies jau vairākās vērā ņemamās filmās, piemēram, Kirila Serebreņņikova Юрьев день. Aleksandrs Proškins tikko uzfilmēja Brīnumu / Чудо (2009, arī Arabova scenārijs) – bet, manuprāt, arī šo filmu vajadzēja uzņemt īsti kristīgam cilvēkam. Filmas sižets vēsta par patiesu atgadījumu 1956. gadā, kad kāda jauna meitene paņēma rokās ikonu, sāka dejot un sastinga. Tā viņa nostāvēja vairāk nekā 100 dienas. Apkārt smaga sociālā realitāte, neticīgo valsts, pat pops no bailēm aizmuka. Kad meitene atdzīvojās, viņu, protams, ielika trako namā, kaut gan viņa jau bija kluvusi par svēto… Man šķiet, ka šī tendence attīstīsies, jo, ja pēc visām šīm kataklizmām Krievijā vēl kas ir saglabājies, tad tas ir kaut kur zemapziņas stūrītī – šis pareizticīgi pagāniskais arhetips, atkal balstīts uz kolektīvo, nevis uz individuālo apziņu. Bet man bail, ka ļoti daudzi režisori spekulēs un manipulēs ar šo tēmu, it īpaši, ja Mihalkovs visu ir atkal sagrābis un būs valsts pasūtījumi.”

Mihalkovščina

Nesaskaņas, kas Krievijas Kinematogrāfistu savienību (KS) plosa jau sen, nonākušas līdz tiesu darbiem. Īsa hronoloģija: Ņikita Sergejevičs Mihalkovs jau 11 gadus vada KS, un visu šo laiku neapmierinātība ar viņa autoritatīvo darbību pieaug, taču neaizskaramības nimbs grezno priekšsēdētāja galvu, jo valsts himnas teksta autora nenoliedzami talantīgais dēls pieder tiem valdībai vitāli svarīgajiem kultūras darbiniekiem, caur kuriem var īstenot ideoloģisko un ekonomisko kontroli pār radošajiem procesiem. Jau 2004. gadā, kad notika KS 6. plēnums, Ņikituška amatā ietika, pateicoties nolikuma ignorēšanai. Kaut arī formāli Mihalkova valdīšanas laiks bija tikai līdz 2007. gadam, viņš vilcinājās sasaukt nākamo plēnumu, kur notiktu pārbalsošana. Kad 2008. gada decembŗī 7. KS plēnums pēc savienības biedru pieprasījuma tomēr notika un tajā par KS jauno priekšnieku tika ievēlēts pazīstamais režisors Marlens Hucijevs, Mihalkovs zvērīgi apvainojās, veltīja saviem bijušajiem kolēģiem epitetus „liliputi”, „klauni” un „pelēkās peles”, pārmeta sazvērniekiem pat Sorosa stimulētu galamērķi atdalīt Kaukāzu no Krievijas un iesniedza tiesā prasību atzīt plēnumu par nelikumīgu, tādējādi kļūdams par, pārfrazējot paša sen uzņemtas filmas nosaukumu, „svešo starp savējiem” (Свой среди чужих, чужой среди своих, 1974) lielam vairumam amata biedru. Ir, protams, Mihalkovu-Končalovsku klana pārstāvim, muižnieku gimenes atvasei, savi atbalstītāji (20% KS plēnuma biedru) un te kā uzticīgākie jāmin Šerloks Holmss – Vasilijs Ļivanovs un no kādreiz spēcīgā režisoru pāra Alovs-Naumovs (Leģenda par Tilu Pūcesspieģeli, Krasts) vēl dzīvais Vladimirs Naumovs. Pretējās rindās – Vadims Abdrašitovs, Aleksejs Germans, Eldars Rjazanovs, leģendārais animators, filmiņas Ezītis miglā autors Jurijs Noršteins un citi pazīstami režisori. Tieslietu ministrija, protams, nostājās Mihalkova pusē, bet kinematogrāfisti turpina cīnīties. Apsūdzību sarakstā, ko kino ļaudis oficiāli piestādījuši nākamajai tiesai, ietilpst gan Kino Nama īpašuma izsaimniekošana un budžeta neizprotamie tēriņi, gan dažādu reglamentu pārkāpšana, gan KS nolikuma vienpersonīga mainīšana, gan attiecību saraušanu ar nacionālās balvas „Nīke” organizētājiem, gan visas kino nozares vārdā parakstītā vēstule Putinam ar lūgumu uzņemties prezidentūru trešo reizi. 2009. gada 21. jūlijā tiesa notika vēlreiz, un Mihalkovs tajā paziņoja, ka vērtīgi pierādījumi – plēnuma delegātu saraksti gluži vienkārši esot… pazuduši. Pa to laiku sākušās sankcijas pret Marlenu Hucijevu, ilggadējais režisūras katedras vadītājs pēkšņi izslēgts no Valsts Kinematogrāfijas institūta (VGIK) – centrālās valsts finansētās kino augstākās izglītības iestādes padomes…

Nākotne

2008. gadā aizsākusies ekonomiskā krīze skāra arī kārtīgi iešūpojušos Krievijas kino industriju – tika iesaldēti vai pat pārtraukti 20-35% iesākto projektu. Līdzīgs process šeit notika jau 1998. gadā, bet no tā kinematogrāfs palēnām iesoļoja jaunā un veiksmīgā fāzē. Šoreiz kino attīstība apstājusies laikā, kad optimistiskākie eksperti pat pareģoja, ka privāto investīciju īpatsvars kino ražošanas budžetos pārsniegs valsts izsniegtos līdzekļus. Pieredzējušais producents Sergejs Seļjanovs lēš, ka bez valsts atbalsta uzņemto filmu daudzums no pašreizējā apmēram 250 saruktu līdz 15 filmām gadā.

Vēl pāris gadus atpakaļ milzu nauda, kura burtiski pārpludināja TV seriālus ražojošās kompānijas, radīja profesionāļu deficītu un uz Maskavu straumēm plūda režisori, operatori, montāžisti no Ukrainas, Azerbaidžānas, Baltkrievijas un citām ekspadomju republikām. Vēl trakāk – komandu „Motors!” filmēšanas laukumā bieži deva arī profesijā neizglītoti sponsoru un producentu radu bērni vai citi blatņiki.

Vēl 2009. gadā ražošanas zaļā gaisma tika dota 84 seriāliem. Nu TV seriālu štancēšanas izdevumi samazināti apmēram par 30% un daudzi iepriekš glamūrīgajā (piedodiet par žargonu, bet Krievijas kontekstā roka neceļas šo terminu pieklājīgi latviskot) dzīves līmenī mēru nezinoši pusprofesionāļi spiesti savu svarīgumu apliecināt citos veidos.

2008. gada 7. oktobrī pats premjerministrs Putins vadīja sanāksmi Pēterburgā, kurā tika spriests par ievērojamu valsts budžeta naudas līdzekļu palielināšanu kino nozarei un tika izveidota valdības padome „kinematogrāfa attīstībai”, proklamējot, ka (vai tās nav kaut kur un kādreiz jau dzirdētas frāzes?) „kino kā vissvarīgākā audzināšanas, izglītošanas un sabiedrības vērtību orientiera potenciāls vēl nav pilnā mērā izmantots”. Kaut arī visuvarenais politiķis apsolīja sākot no 2010. gada piešķirt ikgadējo summu ne mazāku par 4,5 miljardiem Krievijas rubļu, skaidrības, kas tālāk notiks ar šo ideju krīzes apstākļos, vēl nav.
Profesionāļi spriež par iespējamo valsts tendenci koncentrēt naudas plūsmu politiski nacionālajās lielfilmās, kas slavinātu Krievijas vēsturiskās personības, ar viņu dzīves stāstiem veicinot impērisko domāšanu un krievu tautas īpašās lomas uzsvēršanu pasaules vēsturē. Militārās un impēriskās vēstures uzspodrināšana caur filmām bija jūtama jau vairākos nesenos lielbudžeta darbos – jau pieminētajās filmās Admirālis, Aleksandrs. Kauja pie Ņevas, Cars, režisora Vladimira Bortko (Suņa sirds, Idiots, Meistars un Margarita) ekranizētajā Tarasā Buļbā un citās filmās. Komentē Lavrentjevs: „Tarasā Buļbā tā patriotiskā puse ir smieklīga – visi iet bojā ar vārdiem „ Lai dzīvo Krievija!”. Kad mirst pirmais, jūti līdzi, kad mirst otrais, samulsti, bet kad mirst jau piektais ar šiem vārdiem uz lūpām, tad zāle sāk ķiķināt.”

Producenti smejas, ka jauno žanru varētu nosaukt par vēsturiski kontrrevolucionāru, jo šo filmu romantiskie varoņi pēdējā laikā ir meņševiki un baltgvardi.

Patlaban Krievijas kino stāv krustcelēs un kino ļaudis gaida, kā valdība pildīs vēl nesen dotos solījumus, lai iesāktais veiksmes stāsts nepārvērstos stagnācijā. Pajautāju Andrejam Plahovam, kā viņš prognozē valsts naudas sadalījumu kino uzņemšanai tuvākajos gados un vai baumas par līdzekļu ieguldīšanu tikai nacionāli patriotiskās filmās varētu atbilst patiesībai: „Neviens īsti nezina, bet laikam jau tā notiks. Skaidrs, ka kaut kāda daļa finansu tiks dota šiem patriotiskajiem blokbasteriem. Runā, ka citām filmām naudu nesamazinās, bet šo valsts pasūtījuma naudu vēl liks klāt plānotajam budžetam. Es prognozēju, ka mākslinieciskā ziņā šīs filmas visdrīzāk izgāzīsies – jo arī padomju laikos šādus pasūtījuma darbus taisīja netalantīgi haltūristi, vai arī, pat ja labi režisori iekrita, tad viena filma izdevās, bet nākamās jau vairs ne. Pat Eizenšteinam tā bija. Beigu beigās – lai jau tā notiek, ja politiķi to grib un ja uz tā rēķina nenogriež līdzekļus jaunajiem un talantīgajiem.”

Kinozinātnieks Lavrentjevs ir ļoti skeptisks attiecībā uz jauno režisoru izglītību un kino vēstures zināšanām: „Jaunie režisori ir mazizglītoti, viņiem trūkst klasiskās izglītības, viņi nav redzējuši pasaules kino vēstures labākos paraugus, labākajā gadījumā viņi kaut ko no tā visa ir redzējuši sliktos videosalonos, un to ļoti labi var sajust uz ekrāna viņu filmās. Šie režisori nezina, ko nozīmē attēls, ekrāna dziļums, panorāma, jo, skatoties filmas videosalonos, nav atšķirība starp Viskonti un Ozerovu – gan vienam, gan otram lielas ļaužu masas staigā turp un šurp pa ekrānu. Un tu nevari sajust, kas ir kino. Pat, ja viņi grib pateikt kaut ko pareizu un interesantu… Bija tāda padomjlaiku filma Žurnālists, kur režisoram Gerasimovam bija teksts par patiesību – „Искренность котенка – это „мяу”…” Kad es skatos jaunās krievu filmas, bieži atceros šo frāzi. Jo tas ir interesanti vienreiz, nu, divarpus reižu, bet tikko Kinotaura festivālā, kad tādas bija visas 14 filmas, tad var sajukt prātā.”

Šis gads skaudri iezīmēja tradīciju neatgriezenisku izzušanu nebūtībā arī caur aktieru – padomju kino simbolu – aiziešanu dzīves ekrāna otrā pusē. Aleksandra Abdulova un vēlāk Oļega Jankovska slimībai sekoja līdzi visa Krievija, bet nepalīdzēja ne laba vēlējumi internetā , ne arī aizlūgumi pareizticīgo baznīcās. Romantiķis Minhauzens nu ir aizgājis debesīs, kur 32. maijs ir realitāte, uz atvadām vēl paspējis skatītājiem sevi uzdāvināt filmās Cars un Anna Kareņina (režisors Sergejs Solovjovs). Vai Krievijas jaunās filmas un aktieri atstās tikpat dziļus nospiedumus nācijas kolektīvajā apziņā – to rādīs laiks.

1 государственный заказ – valsts pasūtījums

2 социальный заказ – sociālais pasūtījums

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu Kinoraksti; Nr. 1 (26)/2009, 32. – 38. lpp.

Piezīme. Ar šo saistīto rakstu par Krievijas kino lasiet Kinorakstu iepriekšējā numurā – KR 6 / 2009.